Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Jelgavas Latviešu biedrības mērķi ir sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tradīcijas, dzīvesveidu, nacionālo identitāti, nostiprināt nacionālās piederības un valstisko apziņu, atbalstīt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību, pētījumus latviešu tautas vēsturē, etnogrāfijā, Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumus.

Atzīmējam Lāčplēša dienu

(10.11.2022.)
Atzīmējam Lāčplēša dienu
Atzīmējam Lāčplēša dienu

Lai gan Lāčplēsis cīņā ar Melno bruņinieku iekrīt Daugavā un iet bojā, 1919. gada 11. novembra kauja par Rīgu simboliski parādīja, ka Melnais bruņinieks pie Daugavas šoreiz ir uzvarēts. Tā jau 1919. gadā Kārlis Skalbe pamatoja Lāčplēša Kara ordeņa nosaukuma izvēli. No ordeņa nosaukuma arī aizlienēts atceres dienas apzīmējums – 11. novembris, Lāčplēša diena, ir par Latvijas neatkarību kritušo karavīru piemiņas diena, kas īpaši atzīmē Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī.

Nosaukumā ietvertais vārds “Lāčplēsis” ir atsauce uz Andreja Pumpura tautas teikās balstītā eposa “Lāčplēsis” (1888) galveno varoni un Raiņa lugu “Uguns un nakts”. Lāčplēsim piemita pārdabisks spēks un varonība, kas izpaužas arī dzimtenes aizstāvēšanā pret iebrucējiem.

Sākotnēji 11. novembris tika dēvēts par Lāčplēša kara ordeņa svētkiem un kara invalīdu dienu (1920. gadā dēvēta par Lāčplēša Kara ordeņa svētkiem, no 1923. gada – kara invalīdu diena). Dienas nosaukums laika gaitā mainījies. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā 11. novembris tika dēvēts arī par Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētkiem. Agrākais vārdu savienojuma “Lāčplēša diena” lietojums presē atrodams 1925. gadā laikrakstā “Latvijas Kareivis”. Lāčplēša diena laikrakstos minēta vēl 1943. un 1944. gadā. Pēc ilgāka pārtraukuma padomju okupācijas režīma laikā 11. novembris kā Lāčplēša diena presē atkal fiksēts 1988. gadā.

1919. gada 11. novembrī smagās cīņās Latvijas armija uzveica Pāvela Bermonta vadīto Rietumu brīvprātīgo armiju Rīgā un atbrīvoja no pretinieka karaspēka Daugavas kreiso krastu un līdz ar to – visu Rīgu bermontiādes apstākļos. Tas bija būtisks pagrieziena punkts Latvijas Neatkarības karā un stiprināja Latvijas tautas ticību jaundibinātās neatkarīgās valsts nākotnei. Kopš 1920. gada 11. novembrī tiek pasniegts Lāčplēša kara ordenis. Pirmoreiz šis pasākums notika Rīgā, Esplanādē, kur svinīgas parādes laikā Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste ordeņus pasniedza pirmajiem 288 karavīriem. Viņu vārdi pirms tam bija izsludināti laikrakstā “Latvijas Kareivis”. Dienas turpinājumā notika kopīgas pusdienas Satversmes Sapulces namā, vakaru noslēdza izrāde Latvijas Nacionālajā operā. Valsts rīkotais (no 1932. gada rīkotāja – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība) mielasts par godu ordeņa kavalieriem bija ikgadēja tradīcija.

Pēdējoreiz Lāčplēša Kara ordenis pasniegts 1928. gadā. Tika nolemts, ka astoņi gadi pēc kara ir pietiekams laiks, lai apzinātu visus, kuriem pateikties. Starpkaru perioda presē Lāčplēša dienā aicināja pateikties ikvienam karavīram, kurš piedalījās cīņās par Latviju, godināt varoņus, kas krituši kaujās un jau ir saņēmuši Lāčplēša Kara ordeni, kā arī palīdzēt ar ziedojumiem kara invalīdiem. Laikraksts “Latvijas Kareivis” 1925. gadā rakstīja, ka Latvijas Kara invalīdu savienība tāpat kā iepriekšējos gados Lāčplēša dienā rīko ziedojumu vākšanu, pārdodot šīs dienas piemiņas žetonus. Uzrunā sabiedrībai teikts: “Katra pilsoņa pienākums ziedot savu artavu bijušo brīvības cīnītāju labā, kuri, zaudējot savu veselību, nokļuvuši trūcīgos apstākļos.”

Par plaši atzītu svētku dienu 11. novembris kļuva pēc tam, kad 1928. gadā tika pasniegti pēdējie Lāčplēša Kara ordeņi. Tolaik svētkus plaši sāka atzīmēt visos armijas garnizonos, ne tikai Rīgā un lielākajās pilsētās. Uz pasākumiem tika ielūgti un īpaši godināti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Garnizonu priekšnieki organizēja parādes, pēc tām – svinīgas pusdienas, izrādes, koncertus vai citus svētku pasākumus. Lāčplēša diena kļuva par armijas svētku dienu, vienlaikus bija arī iespēja jaunajai paaudzei atgādināt neatkarības vērtību. Pēdējā Lāčplēša dienas parāde notika 1939. gada 11. novembrī.

Padomju okupācijas laikā Latvijā Lāčplēša dienas atzīmēšana bija aizliegta, bet trimdas latviešiem bija organizēti svinīgi pasākumi, piemēram, 1957. gadā Lāčplēša dienas svinībās Londonā ieradās Latvijas sūtnis Lielbritānijā (Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs, kurš turpināja pārstāvēt Latvijas Republiku kā de iure pastāvošu valsti un tās pēdējo pirms okupācijas laika neatkarīgo valdību) Kārlis Zariņš ar kundzi un meitu, zāle bija greznota ar rudens ziediem, un pret Latvijas karogu bija novietots palielināts Lāčplēša Kara ordeņa attēls. K. Zariņš uzrunā norādīja, ka latvieši šajā datumā godina savus varoņus, bet tas ir aizliegts brāļiem un māsām dzimtenē, tāpēc tā ir liela atbildība latviešiem brīvajā pasaulē – saglabāt tautas vienotību un ticību, ka Latvijai jākļūst brīvai. Pēc uzrunām un klusuma brīža kritušo karavīru godināšanai tika nolasīts referāts un vākti ziedojumi vēl dzīvo Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru atbalstam.

Latvijas teritorijā Lāčplēša dienu publiski atkal sāka atzīmēt 1988. gadā, kad arī aizsākās svecīšu nolikšanas un aizdedzināšanas tradīcija pie Rīgas pils bastiona mūra. 1988. gada 11. novembrī plkst. 16 Rīgas pils Svētā Gara tornī aktieris un bijušais 5. Zemgales strēlnieku pulka strēlnieks Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu pirmo reizi padomju okupācijas laikā uzvilka Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Pēc tam plkst. 20 svinīgs piemiņas brīdis noritēja pie Brīvības pieminekļa, vēlāk cilvēki caur Vecrīgu devās nolikt svecītes Daugavmalā pie Rīgas pils mūra un laist tās Daugavā. 1989. gadā Latvijas Tautas fronte un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība 11. novembri izziņoja par atceres dienu. Šis aicinājums rada atbalsi arī medijos, kas rosināja cilvēkus atkārtot šo svecīšu nolikšanas un aizdedzināšanas tradīciju. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes 1989. gada 10. novembra lēmums šo dienu noteica par vēstures atceres dienu – Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu. Togad publiski godināja vēl dzīvos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus. 1990. gada 3. oktobrī tika pieņemts likums “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, tajā11. novembris tika noteikts par atceres dienu, kurā pieminēt Latvijas Neatkarības karā kritušos karavīrus.

Dienas pievakarē iedzīvotāju došanās nolikt svecītes pie Rīgas pils mūra 11. novembra krastmalā uzskatāma par populārāko un masveidīgāko Lāčplēša dienas tradīciju mūsdienu Latvijā. Tā pulcē daudzus rīdziniekus un Rīgas viesus. Iepriekšējos gados šī pasākuma norisei tika slēgta satiksme 11. novembra krastmalā intensīvās gājēju plūsmas dēļ, taču 2020. gadā cilvēki tika aicināti nepulcēties un šajā vietā ilgi neuzkavēties Covid-19 pandēmijas dēļ. Kopš 2015. gada valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi” pie Rīgas pils aizsargmūra ik gadu izvieto tērauda aizsargsietu, lai pasargātu Rīgas pils mūri no svecīšu un izdedžu liesmām un karstuma, kā arī cilvēki tiek aicināti izmantot stikla, nevis plastmasas svecīšu ietvarus. Lai gan kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mazāk izteikta ir kļuvusi svecīšu iededzināšana mājas logos, tomēr arī šī tradīcija pēdējos gados ir atdzimusi, jo īpaši Covid-19 pandēmijas noteikto pulcēšanās ierobežojumu dēļ. Svecītes tiek aizdedzinātas arī Brīvības pieminekļa pakājē.

Gan Rīgā Brāļu kapos pie mātes Latvijas tēla, gan daudzās citās karavīru piemiņas vietās visā Latvijā tiek nolikti ziedi un sveces. Brīvības pieminekļa laukumā Rīgas centrā notiek militārā parāde. Vakarā notiek lāpu gājiens no Brāļu kapiem līdz Brīvības piemineklim, kur notiek īss karavīru piemiņas svētbrīdis, pēc kura lāpu gājiens turpinās līdz Latviešu strēlnieku laukumam.
Ik gadu Aizsardzības ministrija aicina ikvienu Latvijas iedzīvotāju nēsāt pie apģērba piespraustu sarkanbaltsarkano lentīti (augšupvērsta V burta formā), kas stilizētā veidā norāda uz uzvaru un diviem vieniniekiem jeb 11. datumu. Lentīšu nēsāšanas tradīciju 2007. gadā aizsāka Latvijas Neatkarīgā televīzija (LNT) Patriotu nedēļas laikā. 2008. gadā Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki, vienojoties ar LNT, lentīti sāka izmantot kā Lāčplēša dienas simbolu.

Nedēļa starp Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu 18. novembri tiek dēvēta par patriotu nedēļu. Tas ir laiks, kad sabiedrībai atgādināt par valsts vēsturi, neatkarības cenu, kas maksāta ar cilvēku dzīvībām, un ar dažādu pasākumu palīdzību sekmēt jaunākās paaudzes piederību Latvijai.

Salīdzinājumā ar starpkaru periodu mūsdienās 11. novembra ideja ir nedaudz mainījusies, jo ne vien tiek pieminēti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri un kara invalīdi, bet arī tiek godināti visi Latvijas brīvības un neatkarības cīnītāji un viņu devums Latvijas Republikas neatkarības nosargāšanā. Lāčplēša diena aizvien vairāk kļūst par karavīru un Latvijas armijas svētku dienu, līdzīgi kā to mēģināja iedibināt jau 1929. gadā. Tomēr vienlaikus šajā atceres dienā salīdzinoši aktīvi iesaistās arī plašāka sabiedrība. Salīdzinot ar politiskas nozīmes svētku dienām – 18. novembri, Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu, vai Brīvības cīnītāju piemiņas dienu 11. augustā, kas tika ieviesta, lai atzīmētu Latvijas Republikas un Padomju Krievijas miera līguma parakstīšanu 1920. gadā, Lāčplēša diena ir Latvijas armijas lielākās militārās uzvaras diena, kas sasniegta ne tikai ar dažu politiķu līdzdalību, bet visas tautas kopīgiem spēkiem.
 
Informācija sagatavota pēc Klintas Ločmeles veidotā šķirkļa “Lāčplēša diena” Nacionālajā enciklopēdijā. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/126064-L%C4%81%C4%8Dpl%C4%93%C5%A1a-diena
 
 


atgriezties